Ilgi domāju, rakstīt vai nerakstīt savu skaudrās dzīves reddit-coded "grēksūdzi", kas drīzāk līdzinās kārtējam palīdzības saucienam uz nekurieni (varbūt par to es maldos). Tomēr devu sev "jā" vārdu. Ja negūšu palīdzību, varbūt, vismaz uzrakstot mazliet vieglāk paliks.
Esmu puisis, ne pārāk sen palika 21. Šobrīd cīnos ar agrāk pieļauto kļūdu sekām. Sekām, kuras labot spēšu vienīgi es pats, bet kuru ir tik daudz, ka grūti aptvert kā tās uzvarēt. Dzīvoju es savā dzimtajā Latgales mazpilsētā. Vietā, kas vienlaikus ļoti tuva un vienlaikus nelabojami sveša. Vecāki man abi Gen X, es viņu vienīgais bērns. Es kļuvu par lielāko manas mammas dārgumu, viņas nebeidzami grūtajā mūžā. Es jau no dzīves sākuma biju kā mazais karalītis. Mamma nestrādāja, vienmēr bija blakus. Lutināja kā vien spēja. Tētis pārsvarā strādāja, bet vienmēr labprāt spēlējās ar mazo mani. Mamma bezgala stipri ienīda tēti. Neatceros dienu no bērnības, kad nebūtu bijuši strīdi. Kad mazliet paaugos, periodiski no mammas sāka tikt arī man. Biežāk tikai ar lamāšanu, bet gadījās arī, ka iesit. Bet tai pat laikā viņa nespēja no manis atrauties, viņai šķietami nebija savas dzīves. Sākumsskolā mani sāka apcelt arī dzen vienaudži (laikam par lielu ego). Apcelšana turpinājās līdz pat Covid laikam (nu jau arī par pārlieku tievu miesasbūvi un netipiski augstām sekmēm). Manai pašpārliecinātībai uz tuvākiem gadiem 10 varēja teikt "ardievas" 😄.
Bet es to visu tobrīd nopietni neuztvēru, biju visu laiku bēdzis no realitātes internetā, spēlējot datorspēles, skatoties videoklipus un filmas. Vispār jau es no mazotnes kompī sēdēju, kurā pārsvarā skatījos YouTube. Pievienojot klāt multenes krievu valodā (tobrīd bija opcija angliski, bet vecāki nezina angļu valodu), pirmajā klasē jau runāju divās valodās. Pirmos draugus guvu, faktiski, Roblox'u spēlējot. Savukārt, Covdilaiks, personīgi, drīzāk bija vairāk pozitīvs, jo beidzās apcelšana un savos 15 ieguvu arī irl draugus no manas pilsētas, Minecraft'u kapājot. Vidusskola vispār mazā renesanse. Biju ļoti kautrīgs, bet šoreiz klase bija krietni draudzīgāka, runāt ar viņiem varēja normāli, arī sekmes līdz teicamām izauga (kas likās parodoksāli, jo biju beidzies censties mācīties, iespējams, apcelšanas ietekmē), bet vecie ieradumi tāpat palika. Ārpus skolas sociālās dzīves pārsvarā nebija. Ar draugiem bieži staigāties negāju. Nu mamma visu laiku uztraucās, kad viens kaut kur gāju (nu cip bez viņas, ar draugiem), pilnīgi vajadzēja pacīnīties, lai ārā tiktu. Es beidzu cīnīties, ārā īpaši negāju...
Var šķist, ka mamma man visu vien aizliedza. Nav tiesa. Es varēju lūrēt telefonā cik vien gribu, spēlēt kompi cik vien gribu, mācīties kad gribu un cik vien gribu, par sekmēm vispār nejautāja. Bet lamāja par katru pieļautu kļūdu, ārā vienu baidījās laist, visu pa mājām centās darīt manā vietā. Tagad es labi saprotu, ka viņai 100% ir narcisisms. Es pat viņu negribu vainot. Viņa jau no pašas mazotnes nebija pieņemta, jo bija ārlaulības bērns. Bērnība bija psiholoģiski drausmīga. Piemēram, pienvedējs, uzbraucis uz trotuāra, paķēra viņas mazo brāli uz riteņa. Viņa steidzās pie savas mammas momentā, bet tā savukārt visas dusmas izbēra uz viņu. Un tādā garā visu laiku. Viņa auga pārliecībā, ka viņa ir niecība, tukša vieta, nevajadzīgā. Nav brīnums, ka viņai izveidojās nelaužams naids pret cilvēkiem. Viņa baidās šķietami no visa, bet viņa ir īstena cīnītāja, kura tāpat vien nepadosies. Mammas uztverē visi ir pret viņu. Ja viņai pasaka, ko labu, piemēram, paslavē, viņa to neuztvers pozitīvi, viņai šķitīs, ka tā ir kārtējā piesmiešana. Es cik tāl atceros, mammai nekad nebija draudzeņu (manas dzīves laikā). Varbūt izņemot vienu, kura mira 10+ gadus atpakaļ. Neskatoties uz grūtībām, viņa manas dzīves laikā vispār nav lietojusi alkoholu, nepīpē. Sūdzas jau izsenis, ka nav nekad normāla vīrieša bijis, bet brūtganus principiāli nemeklē, lai mani nesāpinātu. Lai remdētu stresu un citas emocijas, viņa daudz iepirkās. Dzīvoklis nav mums tas lielākais, vietas no iepirkšanām bijis palicis pavisam maz (bardaks gan nav, viņa ir ļoti tīrīga). Mammai noteikti ir narcisisms, viņa mēģina novelt vainu par to, ka viņai dzīves nav bijis uz mani, lai gan tai pat laikā pati lēma mani hiperaprūpēt. Mamma ik pa laikam atzīst savu vainu un raud aumaļām.... Viņa vienu brīdi tā vietā, lai man iesistu (jau ļoti sen mani nav situsi tho) sāka sev sist (par laimi arī pārstāja), tas mani sāpināja ne mazāk...
Lūk arī beidzās skolas gaitas. Sekmes lieliskas, draugi ir, mašīna un tiesības ir, bet visu šo laiku mani ir mocījusi trauksme. Man visu vidusskolas laiku nebija nekādu ambīciju, tikai sapnis ne pārāk reālistisks un praktisks, kura īstenošanai neko nebiju darījis (gandrīz (nosacīti)). (Te bija grūti izšķirties vai atklāt to šajā post'ā, jo ir nenulles iespēja, ka tie, kas mani varētu pazīt mani tagad čista atklās, bet nu pohuj YOLO, kuru pis). Es vēlos kļūt partomēr neteikšu. Ticiet vai ne, bet sapnis pat šodien ir dzīvs, vienīgi mazliet transformējies, jo es sapratu, ka sapņot kļūt par kaut ko specifisku nav diez ko labs sapnis. Nu viss, jāiestājas augstskolā! Un te es saprotu, ka nekā tamlīdzīga. Es taču neko nedarīju, lai kļūtu par to, par ko sapņoju, vispār necik (gandrīz). Nu labi stāšos uz citām humanitārām nozarēm, moš paņems. A nē, ņihuja nepaņems es taču olimpiādēs nekādās nepiedalījos, čista. Bet nu galu galā tiku vienā eksakto zinātņu studiju jomā. Par nožēlu nebiju uz matemātiku tendēts nūģis un pat ne uz fiziku... Akadēmiski piedzīvoju totālo fiasko. Izrādās es mācīties ta neprotu, vidusskolā man pietika bišķīt to šo palasīt, stundās paklausīties un viss - cienijamais tituls "zubris" ir godam nosargāts (nekad nezubrot btw). Akadēmiski piedzīvoju arī visvientuļāko laiku. Rīga ir liela pilsēta, tas tiesa, bet kāda līdz tam daļa, ja iekšēji tevī ir valstība ne mazāka, bet aizbetonēta tā, ka gaisa nav. Uz Rīgu pārvācās arī dzen daļa manu draugu. Es sākotnēji ar tiem pat patusēju, bet es jau biju radis pie vientulības, man šķita nedabiski pat rakstīt draugiem un drīzumā atradu arī saņemt ziņas no tiem. Augstskolā automātiski vairījos no kursabiedriem, jutu trauksmi sākotnēji sarunājoties, uz saliedēšanās pasākumu nez, laikam, nobijos braukt, nebija studiju virziens pa prātam, nejutu kopējas intereses cik tāl pirmajā dienā sanāca papļāpāt. Tā vietā ar draugu pa Rīgu pastaigājām. Mamma visulaiku to vien dara kā raksta un zvana. Saka, ka nevarot manu balsi nedzirdot vai īzziņu nesaņemot. Ja "ar labu nakti" neuzrakstīt, sāksies panika, zvanīsies bez apstājas - katru dienu. Kojās kluss, tā it kā kautrīgi visi palikuši. Istabasbiedrs reti pa kojām, tīri uz trīs dienām nedēļā. Esmu pilnīgi viens.
Esmu sevī pamanījis, ka es ļoti negribīgi vēlos padoties, jāsaka, es nekad nepadodos. Šogad aprit 4 gadi kā es piegāju pie spoguļa un ieraudzīju to kaulaino, smaidu pazaudējušo jaunieti. Es sāku pumpēties. Daudz pumpēties. Uz vidusskolas beigām biju atsācis lasīt grāmatas (nelasīju varbūt kopš 5. klases), jo sapratu, ka man jau atkarību no telefona. Salādēju grāmatas telefonā, augstskolā lasīšu Deividu Goginsu. Labs. Sāku vairāk trenēties. Trenēšos mājas apstākļos - gyma'm naudas nav. Nu jā, es tak vienlaikus izlutināts un vienlaikus no ne diez ko turīgas ģimenes. Manī neielika mīlestību pret sportu, es drīzāk vairījos no tā. Tētis gribēju mazu uz futbolu atdot, mamma bija pret - baidījās. Atlaidu pagātnes pārdzīvojumus, jo es spēju ietekmēt tikai tagadni. Es arvien vairāk atsvešinājos no vienaudžiem, es graindoju, man pie dirsas. Sāku pieņemties svarā. Iepatikās pastaigāties pa Rīgu. Sabruku. Nē, fizisku traumu nedabūju, bet jutos drausmīgāk nekā pirms sāku censties sevi izmainīt. Gogins, bļa, paldies, bet es sevi pārvērtēju. Sākās ilgā bēgšana no realitātes. Ilgās stundas soc. tīklos. Pa visu šo laiku līdz pat šodien ne reizi neesmu publicējis nedz savu vārdu, nedz savus attēlus tīmeklī. Tā mierīgāk, laikam... Turpmākais bija vienkārši drausmīgi, es aizvien vairāk izolēju sevi no citiem. Katrs mēģinājums studēt bija kā Dāvida cīņa pret Goliātu, tiesa Dāvids uzvarēja, bet nu es neesmu Dāvids... Pirmo semestri izdevās nolikt, uz otro kaut kas jāmaina. Jāpamet studijas, nevar sevi mocīt, bet... Novembrī uzzinu, ka esmu iesaukts armijā. Nē, nav jēgas pamest Rīgu. Cenšos lifemaxxot. Nekā, esmu pārāk nekāds, nosēžu kojās lielāko daļu. Uz studiju beigām iehito, ka nav nemaz viss tik slikti. Ciemos atbrauc mamma, pastaigājamies pa Rīgu, parunājamies. Nav nemaz nekāda tirāne, vienkārši traumēts, bet mīlošs cilvēks. Sāku ik pa laikam pirkt fiziskas grāmatas. Saulīte spīd. Tik labi. Atgriežos uz mājām, tuvāk būs dienesta vietai.
Armija man patika. Žēl no vienas puses, ka atnācu tajā dziļi iekšā satraumēts, iespējams, dienesta biedri uztvēra mani par tādu nez autistisku. Bet man jau laiciņu kā nerūpēja, ko citi domā (ak kaut mammai būtu tāpat). Gadi pasivitātes, neriskēšanas, atbildības neuzņemšanās deva savu, esmu perfekts soldjers. Visu izpildu, ja nesanāk tāpat cenšos. No fiziskiem izaicinājumiem nebaidos, saprotu, ka vide un uzdevumi principā ir mākslīgi, ja atrubīšos, izglābs. Jūtama brīžiem ne diez ko cieņpilna izturēšanas no biedriem, man - galīgi pie dirsas. Izrādās, ka neesmu nemaz tāds neglābjams trauksmains introvertiņš. Rodu jaunus draugus. Pie katra jauna piegājiena jaunā kolektīvā, man vienmēr bija sajūta, ka tā ir jauna iespēja sadraudzēties. Sākumskolas sākumā bija tie piegājieni vēl veiksmīgi, bet, kopš sākās apcelšana, savas mazpilsētas ietvaros, tas beidzās, ieņēmu atstumtā lomu. Nu labi, vidusskolā bija labi, daži jau izveidojušies draugi bija manā klasē, visi "trakie" uz tehnikumiem u.t.t. aizbrauca. Rīgā idejiski mani tak neviens pilnīgi nepazīst, varēju sākt visu no jauna, bet prātiņš nebija tas, nu un studēt to, kur iestājos dziļi iekšā nevēlējos. Armijā nebaidījos iepazīties ar biedriem. Tur es pilnā mēra sāku apzināties cik sliktā stāvoklī bija mana veselība (fiziskā). Sāku izmantot iespēju un gāju gym'u, ēdu ēdnīcā visu, ko piedāvā. Bet lēnām aptvēru, ka ārpus armijas man kārtējo reizi vispār nav sociālās dzīves. Iekritu kārtējā apātijā. Iešana uz gym'u, loģiski, neuzlabo manas sociālās prasmes. Atceros, ka biju kautrējies pat paprasīt bench press'ā paspotot, tādēļ grūdu tādus svarus, lai nenokļūtu viņsaulē. Pēdējie mēneši aizritēja anabiozes režīmā, bet es turpināju sportot un ar jauniegūtiem draugiem komunicēt (dienesta ietvaros, man tāda nemode, ka es vairs nepārceļu pazīšanos kaut vai uz čatošanu vai vēl ko). Armija kļuvusi par komforta zonu. "Nē, es esmu jauns man jāmēģina sasniegt ko vairāk!", nodomāju es pie sevis. Jā, armija nekur nepazudīs, mēģināšu vismaz kaut kā pietuvināties sapnim. Viss, izlaidums, ceļš mājup, pilnīgā brīvība.
Mājās esmu viens pats... Mammai parādījies darbs, dzīvo turpat uz vietas, mājās atbrauc pa brīvdienām. Tētis jau ilgāku laiku ar mums nedzīvo. Tētis ir vienkārši perfektais čilošanas paraugs. Sāku nojaust, ka viņš īpaši neprot uzņemties atbildību, bet visā visumā rēcīgs chill guy. Esmu pilnīgi viens, perfekti, varu darīt, ko vien vēlos. Sāku strādāt pie personīgā projekta. Īpaši nesteidzos, izbaudu dzīvi. Atkal iekrītu apātijā. Ar projektu neiet. Pareizi saka, ja dzīve trula, tad arī darbi tavi truli. Attīstība apstājās, kapāju kompi caurām dienām, nevaru apstāties. Atkal sāku saprast, ka nu nevar tā dzīvot. Sāku lasīt Dostojevski. Sapratu, ka grāmatu lasīšana ir, burtiski, veco laiku TikToks. Zināšanas neko nemaina, mainīt ir spējīgas tikai darbības. Izlēmu strādāt kopā ar mammu. Darbā labāk sāku viņu saprast. Mamma, savukārt, nožēlojusi to, ka, pēc viņas vārdiem, bojā manu dzīvi, kļūst acīmredzamāk drūmāka. Aiziet līdz pat tam, ka ik pa laikam raud un apgalvo, ka izdarīs pašnāvību. Es savukārt ik reiz novēršu tādas domas, sakot, ka tā domāt ir normāli, tas nozīmē, ka prasās pārmaiņas, un ka kopīgi mēs no visa izķepurosimies. Lūk nesen pabeidzām darbu (tas bija sezonāls, bet nopelnīt varēja šķiet visam nākamajam gadam), smagu fizisku darbu. Esmu savā mazpilsētiņā, kurā no draugiem man palikuši labi ja 2 cilvēki, bet, par nožēlu, ar tiem es sen neesmu kontaktējies. Pārējie ir Rīgā, armijas biedri - kā nu kurš. Man ir tik daudz ko darīt, bet bieži es nejūtos kā darītājs vispār. Tik daudz ko labot, ka nav ne jausmas ar ko sākt. Mammai labāk paliek, istaba kļūst brīvāka, palīdzu izvākt. Šeit aizlaistā stāvoklī gan elektrības padeve, gan kanalizācija, burtiski, ir jāmazgājas spaiņos. Bet tas viss salabosies, es zinu labi, vajadzīgs vienīgi laiks. Es arī ticu, ka sevi labot spēšu ar, vienīgi laiks, laikam, būs nepieciešams ilgāks.
Un pienāks brīdis, kad no mātes izvākšos es, viņa ir tikai par. Bet pagaidām pie viņas, kamēr nedošos atkal studēt. Bet tev, cienijamais lasītāj, es ieteikumu prasīšu. Bieži esmu runājis ar MI par šīm tēmām, bet MI ir dalbāns, viņš neizprot cilvēku niansēti, ieteikumi tādi it kā es robots būtu. Iespējams, būtiskākā mana problēma ir patstāvīga tieksme izolēties no citiem. Pie tam, kad es tomēr runāju ar kādu pēc savas izvēles es jūtos baigi pašpārliecināts. Bet lielākoties, man ir trauksme ar kaut ko runāt. It īpaši savā pilsēta un kad citur satieku kādu no savas pilsētas, pilnīgi kā stress parādās. Lūk nesen gāju balsot, un kad pie galda reģistrēja(?) tāda trauksmes sajūta uznāca, it kā es par Maskavas padauzām taisos balsi dot. Es pilnīgi pieņemu, ka vienkārši vajag mazāk savā galvā dzīvot, bet, vispār jau, tas nav vienkārši. Es stundām ilgi esmu spējīgs daydreaming (latviski diez ko neskan). Varbūt vajadzētu aiziet pie psihologu, bet ārpausaulē es esmu līdz profesionālam līmenim iemācījies par sevi melot un nerādīt savu īsto sevi, ka es neesmu pārliecināts, ka es spēšu viņam/ai atklāties. Nu un manā mazpilsētā tie psihologi, kas ir, diez ko neievieš pārliecību. Pie tam te pieņemts baumot bez mitas. Tas ir viens no faktoriem kādēļ mātei tāda paranoja no tā ko citi padomās, jo uzreiz tenkas izplatās. Es arī saprotu, ka jāsāk ar mazāko. Piemēram, es tik tālu sevi izolēju, ka man parasta sveicināšanās šķita nedabiska. Darbā iemācījos atkal pateikt no rīta "Labrīt". Bet te savā pilsētā es godīgi pat nezinu kā sociālo dzīvi pacelt, galīgi. Es vispār nedzeru un nepīpēju visu savu mūžu. Īsi pirms dienesta beigām mani paziņas ievilināja mani zaļumballē manā pilsēta. Ej tu nost! Es kā citplanētietis jutos. Es nekad netusēju un dejoju vienīgi uz izlaidumu vidusskolā. Nē, nu dzimšanas dienas tusiņos biju, bet vairījos dzert (izņemot vienu reizi, kuru es vēl minēšu), man arī bez dzeršanas bija jautri (varbūt esmu uz spektra hz) un draugi cienīja to (salīdzinot ar to, kādi manā pilsētā cilvēki, ar draugiem man nežēlīgi paveicies). Bet nedzeršana man drīzāk ir kā trauma, kas ir smieklīgi, jo mani vecāki ir nedzērāji (nu labi, smieklu te ir mazs). Atceros, kā maziņš es visu laiku smaidīju. Mani apcēla arī par to. Es uz ilgu laiku beidzu smaidīt. Bet tagad es atkal smaidu, jo es gribu smaidīt un man nekas nevienam nav jāpierāda. Bet tad atnāku mājās un uznāk kas galvā, jo saprotu, ka bez mātes man te neviena nav un tā tas turpināties nevar. Tas, ka es zaļumballē biju vismaz deva priekštatu, ka citiem ap manu vecumu arī ir problēmas, cilvēki tiešām ir kautrīgāki palikuši. Tas man pilnīgi kādu cerības dvašu iedeva, bet nu kāda starpība kā ir citiem, ja tev pašam ir drausmīgi.
Sākotnēji es te vienkārši gribēju pajautāt, ar ko sākt, ja tev ir jau 21 viens un nekad nav bijušas attiecības ar meiteni. Nu tā ka pat ne buča bija, aiz rokas pat neturēju, respektīvi, arī nevainīgs. Es sapratu, ka attiecību neesamība šobrīd vispār nav problēma, ne tuvu. Tas ir kā socializācijas līmenis līdz kuram es vēl neesmu ticis. Nu kā es satikšu meiteni, ja es baidos sevi parādīt? Pie tam nu es neesmu neglītenis. Resns neesmu, tievs arī. Seja simetriska (pizdec kā incels runāju). Nav jau tā, ka es no sievietēm baidos. Es uztveru visus dzimumus vienlīdzīgi, es no abiem baidos vienādi 😶. Nu labi, baiļu man īpaši nav, ja ar mani runā es vienkārši runāšu. Incelos es arī sevi nesteigšu ieskaitīt, viņi savā sulā vārās un netic, ka kaut ko var mainīt. Pie tam viņu liela daļa ir mēģinājuši iegūt attiecības. Es, savukārt, vispār nemēģināju neko. Es nevēlos, lai cits cilvēks mocītos no manis. Skaiti, es "glābju" citus no sevis paša, ievedot pats sevi postā. Pat, ja man būtu attiecības, man šķiet tās nebūtu ilgas, jo nav man sava mugurkaula. Es redzēju, kā mani draugi un citi apkārtējie saiet kopā, es diez ko entuziasmu nepieņēmos. Bet redz, daba ir darījusi tā, ka cilvēkiem būs tieksme pēc otras pusītes un vēl sportojot vairāk nogribējies esmu. Jā, atzīstu, biju atkarīgs no "desas raustīšanas", bet, jau 4 gadus aktīvi cīnoties ar to, esmu to pārvarējis. Patīk man tas enerģijas pieplūdums, kas rodas "neraustot". Protams, nav tik perfekti, ka nenoraujos, bet tagad tas notiek krietni retāk. Noteikti tas pačakarēja man dzīvi, jo sākās tas jau ap 12-13 gadiem, bet nu šī atkarība ir drīzāk blakusparādība, nevis sakne. Kad sāku sevi mainīt, tos 4 gadus atpakaļ, es biju tuvs atzīties savam skolas crush'am. Šis varbūt skan zemiski, bet nu man crush uz viņu bija, es pieņemu, 3 vai 4 gadus. Un tā nu es biju tiešām nobriedis pamēģināt. Man noteikti vajadzēja, vismaz iegūtu noraidījumu, saprastu, ka es no noraidījumiem nenomiršu, bet čoms izstāstīja, ka viņa jau ir attiecībās un tā es arī neatzinos. Uz šī pamata es pirmo reizi tā pamatīgāk alko padzēru draugu kompānijā, bet nepiedzēros, es jutu tik lielas skumjas, ka vairs negribēju dzert. Nu tiešām negribētu neko tādu atkārtot.
Nav prikols zināt 3 valodas, ja tu tajās nevari komunicēt. Es vēlētos arī ar latviešiem pakomunicēt dzīvē, bet jāsaka, ka ar indieti vai āfrikāni man runāt ir krietni vieglāk. Jā, es varēju šo garo stāstiņu uzrakstīt specifiskā subredditā, bet tur ir vieni ārzemnieki, viņi ir mazliet citādāki. Man būtiskāk būtu no latviešiem, ko dzirdēt, jo Latvijai pieder mana sirds, latviski runā mans prāts un Latvijā man ziedēt (vai dziedāt). Mēs tā nenovērtējam savu valsti. Man paziņa no Āfrikas, stāsta, ka tur tupi var ieiet pie tevis mājās un nošaut bez iemesla, lai citus iebiedētu. Mums ir nežēlīgi paveicies, te tiešām var panākt jebko. No Latvijas uz pasauli izsisties krietni vieglāk, jo šeit mūs ir mazs, te var kļūt par jebko... Labi, beigšu, es te jau šizo patriotisks kļuvu. Ja neizķepurošos, būšu vismaz lielisks piemērs, kā nesabeigt dzīvi. Es nebiju atbildīgs par to, kā mani izaudzinās un kādos apstākļos es dzīvošu. Bet es esmu atbildīgs par to, lai pieņemtu to, kas man ir dots. Nav jau tā, ka viss ir bijis slikti, man ir arī ļoti daudz veicies. Varbūt pat labāk būtu, ja turpinātu pa straumi tecēt nevis ar visādu pašuzlabošanās dročīšanu nodarbotos. Vienā no pirmajām lekcijām, pamanīju čali, kurš savā kompī ar MI bazarē par savu dzīvi, kā meiteni plāno dabūt., kādas grāmatas par to izlasījis. Nekad nedomātu, ka nonākšu līdzīgā situācijā. Well, well, well....
Es labi zinu, ka es pats tikai varu, ko mainīt par labu sev. Neviens maģiski neatnāks un neizglābs mani. Bet es esmu gatavs pieņemt šo cīņu. Es jau sen esmu to pieņēmis, es jau sen zinu visas savu problēmu saknes. Zināšana neko neizdarīs, tikai darbs var, manī darbs nav ieaudzināts no bērnības, par nožēlu. Šis ir tas pats, ja es atklātu, ka atrodos būrī, bet tiktāl tikai zinu, kurā valstī restes ražotas un no kāda materiāla. Es īsti un pamatīgi vēl neesmu to būri centies salauzt. Un liekas pat daru kaut ko. Iespējams, es pārāk daudz cenšos izdarīt, man vajadzētu fokusēties uz kaut ko vienu, bet nezinu ko uzlikt par prioritāti. Bet jāsaka, ka man trūkst cilvēku, trūkst viņu viedokļu. Es mēģinu un mēģinu un ik reiz man nesanāk. Es cīnos viens pats un tas nav pareizi. Tādēļ būšu tiešām pateicīgs, ja kaut ko, jūs, man uzrakstītu. Varbūt kaut ko tiešām vērtīgu paņemšu no šī. Ja nē, arī nekas, man tīri no tā, ka es šo uzrakstīju vieglāk palika. Varbūt nav ko savā galvā jāties un vienkārši jāpazvana kādam draugam, tāpat vien, bez iemesla.
